Fotokonkurss

Vai kaut reizi nav bijis tā...

          ...kāda izdevniecība tikko laidusi klajā jaunu grāmatu, nosaukums intriģējošs, bet, ieraugot grāmatas vāku, man acumirklī  ir skaidrs – nē, šo darbu es nelasīšu. Arī anotāciju laikam nē. Nē. Es taču varētu LABĀKU vāku...

Vai es varētu kļūt par grāmatas vāka foto autoru?

 

Jā!

 

Virja izsludina konkursu

par piemērotāko grāmatas vāka fotogrāfiju   

Gundegas Kaziņas jaunajam romānam „Pusnakts lilija

 

1. Izlasiet zemāk publicēto romāna anotāciju un fragmentus.

 

2.Atsūtiet  elektroniski savu fotouzņēmumu un kontaktinformāciju uz epastu: kaspars@virja.lv  līdz 8. martam ieskaitot.

UZMANĪBU! Fotouzņēmumiem jābūt ar maksimāli augstu izšķirtspēju.

 

3.Fotouzņēmumus vērtēs kompetenta žūrija, ko veidos pārstāvji no „Virja LK” un grāmatas izdevēja – apgāda „Veranda”.

 

4.Pēc žūrijas vērtējuma uzvarētājs – piemērotākais fotouzņēmums – tiks izmantots romāna „Pusnakts lilija” vāka noformējumam. Šī fotouzņēmuma autors dāvanā saņems piecus grāmatas „Pusnakts lilija” eksemplārus.

 

5.Pieci labākie fotouzņēmumu autori balvā saņems jaunāko apgāda „Mansards” kriminālromānu.

 

Konkursa rezultāti tiks publicēti www.virja.lv mājaslapā.

 

Grāmatu „Pusnakts lilija” plānots izdot aprīlī, atzīmējot Gundegas Kaziņas jubileju.

 

"Pusnakts lilija" 

anotācija un fragmenti

 

 

 

Gundegas Kaziņas jaunā romāna “Pusnakts lilija” galvenā vērtība ir pieredzes iekausēšana - viens no literatūras stūrakmeņiem un ticamības nodrošinātājiem. Par to liecina gan spilgtie, kā no dzīves norakstītie tēli, gan varoņu dabiskie, nesamākslotie dialogi un pārliecinoši attainotās situācijas dažādās vidēs.

Īsto vilkmi romāna sižetam piedod notikumu kāpinājums. Brīžiem gan šķiet, ka kāds notikums noved lasītāju sānceļā un piebremzē sižeta attīstību, bet tas ir tikai viltīgs autores paņēmiens sagatavot lasītāju negaidītam pavērsienam.

Vairākas sižeta sānu līnijas tiek meistarīgi izvērstas un sasietas vienā pavedienā, kas vijoties kopā noved pie pilnīgi negaidīta, pārsteidzoša atrisinājuma. Romānam ir vairākas tematiskās līnijas, no ku-rām spilgtākā un latviešu literatūrā vēl maz izgaismotā ir gastarbaiteres dzīve ārzemēs ar visu no tā izrietošo “spožumu un postu”. Neparasti traktēta arī savstarpējo attiecību līnija, kur mīlas trijstūris patiesībā izrādās divstūris.

Galvenā varone Andželīna ir kāda pavisam parasta, it kā izglītota un mūsdienīga sieviete, bet kuras īsto būtību atklāj viņas pieņemtie lēmumi sarežģītās dzīves situācijās. Galvenās varones kolorējumam tiek izmantoti tādi spēcīgi paņēmieni kā kriminālintriga un pagātnes noslēpums. Vai lasītājs nostāsies Andželīnas pusē un aizstāvēs viņas rīcību vai nosodīs to? Lasītāja uzmanība tiek noturēta saspringtās gaidās visu romāna lasīšanas laiku un intriga saglabājas līdz pat pēdējai romāna rindiņai.

 

Romāna fragmenti

 

            “Ko tu tur atkal raksti! Latviešu valodā tāda vārda “frīks”¹ nav! Tas ir anglicisms!”

            “Lūdz`, skolotāj, bet viņš taču ir īsts frīks, paskatieties uz viņu! Kādi viņam mati, pauris izdzīts un aste vien pakaļā palikusi!”

Klasē skaļi smiekli. Apsaukātais parāda smējējam dūri.

Andželīna slepus uzmet skatienu pulkstenim. Tūlīt jau būs zvans.

            “Labi, tad jums mājas uzdevums: sameklēt desmit anglicismus, ko jūs esat novērojuši ikdienas sarunvalodā un izskaidrot to nozīmi; ja iespējams, uzrakstīt latvisko sinonīmu. Ar to arī stundu beidzu.”

Fūuuuu... Dienas nepatīkamākā daļa beigusies. Arvien vairāk Andželīna sāk nožēlot, ka piekritusi novadīt angļu valodas nodarbības devītajā klasē. Topošie žurnālisti ir pavisam kas cits, pieauguši cilvēki, kas zina, ko grib, tāpat privātskolnieki  ̶  dzīva naudiņa! A šitie mežoņi... brrr... Bet ilgi jau vairs nav palicis, pēdējais pusgads iet uz beigām. Un draudzene Maruta tā lūdzās, lai paņem, citādi iet gar degunu stažēšanās Oksfordā. Jāizpalīdz. Varbūt pati kādreiz tur tiks...

Andželīna saliek grāmatas somā, parakņājas un izvelk no kosmētikas maciņa zelta gredzenus un auskarus, uzvelk, sakarina, tad nokrāso lūpas un iesmaržinās. Nu var iziet dzīvē.

Izgājusi no skolas pagalma, ieiet tuvējā parkā un apsēžas uz soliņa. Izvelk cigaretes un uzsmēķē. Gaisīgie dūmi ritinās kā pelēks plīvurs, sargādams ēnaino nostūri no pilsētas trokšņiem. Zem vecajām kastaņām ir klusi un vēsi. Ziedi gan vairs nesmaržo, jo koks jau sāk pa vienam izdzēst savus spožos lukturus. Drīz jau visur iespiedīsies nežēlīgā svelme. Maijs...

Vakarā izrāde ostas jaunajā naktsklubā. Redzēs, kāda publika sanāks šovakar. Nekas cerīgs jau nevar būt, jo ostā tikai zviedru kuģis ienācis. Zviedri ir skopi. Somi ir devīgāki. Bet tikai vienmēr piedzeras kā lopi, pretīgi... Kā toreiz viesnīcā, kad Andželīna vēl studiju gados strādāja par stāva dežuranti: pusnaktī no tuvējā numuriņa pie viņas galda izvēlās pārdzēries soms  ̶  kails kā no mātes miesām nācis! Sajaucis tualetes durvis ar numuriņa ārdurvīm. Kāds tur brīnums, jo visi sienas paneļi melnā krāsā krāsoti, tur jau pat gaišā dienas laikā un skaidrā var durvis sajaukt. Arī mēbeles numuriņos krāsotas melnas. Nez kas tas par arhitektu tur bijis, kam tādas idejas ienākušas prātā viesnīcu melnu krāsot. Laikam kaut kāds drūmais tips...

Jāpaskatās, vai pase ir līdzi. Viņu jau gan klubā visi zina, pasi neprasa, bet maz kas. Ja nu kāds aizvietotājs pie durvīm pēkšņi nolikts, kas viņu nepazīst, vai kā citādi...

Andželīna pašķirsta pasi. Smīnot izlasa savu īsto vārdu: “Klotilde Ksendzovska”. Cik labi, ka mūsdienās ir tādi likumi, ka cilvēks var nomainīt gan vārdu, gan uzvārdu un saukties kā vien sirds vēlas. Gana viņa bērnībā cietusi, visādi apsaukāta. Gan par Kloķīti, gan Klonu, gan Tilliju. Vai viņa vainīga, ka tēvam poļu panu asinis un kaut kāda tur radiniece  ̶  ne ta tēva mātes māsīca, ne vectēva māsa bijusi kņaziene ar šādu vārdu un tāpēc viņai šis vārds ticis. Māti viņa neatceras, agri mirusi. Tante kopā ar tēvu uzaudzināja. Klotildi viņa pasē atstāja, tas iespējamā mantojuma dēļ, bet dzīvē “izgāja” ar savas mīļākās aktrises Andželīnas Džolijas vārdu. Feikā[1] Andželīna...

Iepīkstas mobilais. Atnākusi ziņa. Aha, kontā ielēcis kārtējais simtiņš. Nav slikti. Šonedēļ jau otrais. Un nedēļa vēl tikai pusē. Tas par dejošanu. Labi gan, ka toreiz bērnībā nepameta baleta pulciņu, tagad smagos treniņos iegūtā lokanība un graciocitāte lieti noder. Viņa gan vienmēr ir centusies uzturēt sevi formā, cītīgi apmeklējot sporta klubus. Kad sporta kluba trenere, vērojusi Andželīnu nodarbībās, kādu dienu piedāvāja iespēju pāris reižu nedēļā dejot varietē slēgtā privātā naktsklubā, sieviete nedomājot piekrita. Tiesa, sākumā māca tāda kā neērtības sajūta, jo jāuzstājas bija topless. Galu galā viņa taču ir pedagogs. Ja tie maloļetkas zinātu, ar ko nodarbojas viņu skolotāja! Bet nav jau vairs vecie laiki. Ko viņa var zaudēt, ja darbā uzzinās? Atlaidīs? Tad ta nelaime... Tie nožēlojamie graši, ko maksā skolā, ir tikai kabatsnauda. Pārdzīvos... Paņems vairāk tulkojumus un privātsundas. Vai pameklēs vietu vēl kādā varietē.

Andželīna pieceļas, sarausta svārkus, ieliek mobilo somā un dodas ārā no parka. Pa ceļam izņem matusprādzi un izjauc “skolotājas copi”. Pār pleciem pārveļas tumšas, vijīgas matu cirtas. Viņa sapurina tās un tagad tiešām jūtas kā Andželīna Džolija  ̶  pasaules skaistākā aktrise.

 

***

 

Šis nebija vienīgais pārsteigums Vācijā, kas viņā rosināja mainīt savu "sastingušo" viedokli par citādākiem cilvēkiem. Viņa mācījās no visa šeit redzētā un dzirdētā, bet vēl jo vairāk no šokējošā. Katra jauna pieredze dod kaut ko vērtīgu, atliek tikai prast to izmantot.

Kāds rīts nāca ar pilnīgi negaidītu un satriecošu notikumu. Ja to tā var nosaukt. Tagad, kad viss nostājies savās vietās, satraukums pārgājis un viņa pārliecinājusies, ka briesmas tomēr nedraud, var mierīgā garā izanalizēt, kāpēc tā notika un kas varēja notikt.

Sestdienas rītā, kā parasti pusastoņos viņa no savas istabas nonāca lejā uz pirmo stāvu un sāka savus ikdienas darbus. Tā kā rīta kafija vēl nebija izdzerta, viņa tā īsti nebija atmodusies un visu darīja automātiski. Pēkšņi viņu iztraucēja skaļš stacionārā telefona zvans. Te visa tehnika darbojās skaļi, jo Verners arī slikti dzirdēja.

Viņa paskatījās: nenosaukts numurs. Dažus zvanītājus jau viņa bija iepazinusi, piemēram, Mikaelu, dēlu, pedikīri, jo reizi mēnesī Verners gāja pie manikīres  ̶  pedikīres un tāpēc viņas numurs bija iekodēts. Bet šis bija vienkārši kaut kāds numurs. Viņa nospieda "atbildēt".

"Hallo! Do you speak English?"[2]

Nopriecājusies, ka beidzot varēs parunāt arī angliski, viņa pārliecināti atbildēja "Yes!" Pati neapzinoties, ka šajā brīdī bija parakstījusi sev spriedumu: tevi sagaida stress, bailes, panika... Ja klausuli būtu pacēlusi tāda aprūpētāja, kas neprot angļu valodu vai pats Verners, kurš arī nerunāja angliski, nekas nebūtu noticis. Bet Andželīnas vēlme pačalot valodā, kuru viņa tik labi pārzina, kā arī, protams, ziņkārība, bija tas taustiņš, kuru nospiežot sākās lavīnas efekts. Tas varēja nenotikt. Bet notika...

Nikna sievietes balss ar manāmu japāņu akcentu angliski sāka bērt pārmetumus:
"Šeit jums zvana no Microsoft kompānijas. Jūsu datoram ir pieslēgušies hakeri, kas nopludina nelegālus failus! Jūs saprotat, kundze? Jūsu dators ir inficēts! Un mums līdz ar to tiek radīti milzīgi zaudējumi! Jums dators ir jāattīra! Jūs mani dzirdat, kundze?"

Andželīna šausmās sastinga. Viņa atcerējās, ka pazīstams datorspeciālists viņas klēpjdatoram bija uzlicis pirātisko Windows programmu, jo par to nebija nekas jāmaksā. Un tagad šeit, godīgajā, kārtību mīlošajā Vācijā viņa ir pieķerta! Kāds kauns, ja nu viņi paziņo Verneram...

"Jūs mani dzirdat, kundze?"

"Jā, jā, es klausos."

"Mēs jums palīdzēsim jūsu datoru attīrīt. Vai dators ir ieslēgts?"

"Nē, pagaidām nav."

"Lūdzu, ieslēdziet datoru. Mēs jums pateiksim, kas jums jāspiež, lai attīrītu datoru. Soli pa solim. Mēs jums palīdzēsim. Jums tikai jādara tas, ko mēs sakām."

Balss skanēja ļoti pārliecināti. Andželīna ieslēdza datoru.

"Un tagad skatieties uz tastatūru. Trešais taustiņš no kreisās puses ir Windows taustiņš. Nospiežiet to reizē ar burtu F. Jūs sapratāt, kundze?"

Andželīna jau gribēja šo kombināciju nospiest, bet kaut kas viņu atturēja. Paga, paga, kā šī sieviete var pierādīt, ka viņa ir no Microsoft? Tad jau kaimiņu tante Marija arī var piezvanīt un stādīties priekšā kā nezin kas.

"No kurienes jūs zvanāt? Un kā jūs sauc?"

"Es zvanu no Amerikas. Mani sauc..." un viņa nobēra kaut kādu nesaprotamu, japānisku skaņu virknējumu.

"Un kā jūs varat pierādīt, ka esat no Microsoft?"

"Kundze, mēs redzam jūsu licences numuru. Mēs varam to nosaukt. Es jums pateikšu, kā jūs varat redzēt savu licences numuru un pārbaudīt to, ka mēs jūs zinām. Tagad spiediet..."

"Es zinu savu licences numuru," Andželīna meloja. Jo datorspeciālists toreiz viņai bija teicis, ka numurs ir falšs, uzlauzts un parādījis, kā to atrast viņas datorā.

"Jūs zināt? Nu tad pārbaudiet! Jūsu licences numurs ir..." un viņa sāka saukt burtu un ciparu kombināciju. Andželīna pierakstīja to uz papīra. Tad viņa aši iegāja kontrolpanelī un no tā pēc vairākām taustiņu kombinācijām apskatīja savu falšo licences numuru. Tas pilnīgi nesakrita ar japānietes nosaukto, nebija pat ne mazākās līdzības. Nu jau viņai aizvien vairāk sāka šķist, ka ar šo zvanu kaut kas nav kārtībā.

"Atvainojiet, te ir kāds pārpratums. Tas nav mans dators, kas jums tur uzrāda tos hakerus. Tāpēc  ̶  visu labu," un viņa atvienoja telefonu.

Fu... kādas šausmas... to tikai vēl viņai vajadzēja  ̶  kļūt Vācijā pieķertai autortiesību pārkāpumā!  Šis viņas datorspeciālists bija stāstījis, kā reiz Vācijā uzlauzis kāda kaimiņa wi ̶ fi, tas paziņojis policijai, tā atbraukusi un pat uz kādām dienām drosmīgo hakeri ietupinājusi. Tāpēc ar vāciešiem šādos jautājumos nav nekādi joki!

Te pēkšņi atkal spalgi iezvanījās telefons. Andželīna paskatījās: jā, tas pats numurs.

"Kundze, kāpēc jūs atvienojāt telefonu? Jūsu dators raida nelegālus failus! Jums tas jāattīra! Lūdzu dariet to, ko mēs jums teiksim! Jums uz tastatūras jāspiež..." un japāniete sāka diktēt kaut kādas burtu un ciparu kombinācijas. Andželīna izlikās, ka seko viņas komandām un visu pierakstīja uz papīra.

"Kundze, ko jūs redzat uz ekrāna?"

Andželīna sastomījās... Tad nolēma riskēt. "Un kas man būtu jāredz?"

Japānietes balss kļuva vēl niknāka: "Jums tas jāsaka, ko jūs redzat, nevis man! Es jums vēlreiz prasu: ko jūs tagad redzat uz ekrāna?"

Andželīna tēloja muļķi: "I don`t understand!"[3]

"Moment, moment," un varēja dzirdēt, ka japāniete ar kādu sarunājas. Tad klausulē atskanēja citas sievietes balss, ar tādu pašu japānisku akcentu, bet šī balss runāja trīsreiz lēnāk, uzsverot katru vārdu. Tātad domā, ka es esmu muļķīte un ar mani tagad runās kā ar bērnu vai atpalikušo. Nē, tas vairs nav izturams, un Andželīna atvienoja sarunu.

Pēc brīža zvans ieskanējās atkal. Andželīna nopūtās un pacēla klausuli. Kā lai tiek no viņām vaļā! Drīz taču lejā nāks Verners un kas būs tad? Nedrīkst pieļaut, ka viņas runā ar Verneru! Gan jau tur ir arī kāds vācu valodas pratējs! Pateiks, ka Andželīnas datorprogramma ir nelikumīga un Verners noticēs! Un pasauks kādu konsultantu! Ko tad? Tas nedrīkst notikt!

"Kundze, kāpēc jūs atvienojāt sarunu? Jums jāattīra dators! Dariet to, ko mēs jums sakām! Spiediet..."

"Atvainojiet," Andželīna viņu pārtrauca. "Man vairs nav laika runāt. Šodien taču ir brīvdiena. Piezvaniet nākamnedēļ."

"Nākamnedēļ mums ir brīvdiena!  Jums tūlīt pat jāiztīra dators! Citādi jūsu dators tiks likvidēts! Visas programmas tiks izdzēstas!"

"Visu labu," Andželīna nolika klausuli. Atkal zvans. Vai tas tiešām vienreiz nebeigsies? Un kā viņi ir uzzinājuši šito numuru? Nu protams, stacionārie telefona numuri taču ir pieejami. Kāds brīnums, ja arī citā pasaules malā tos var atrast šajā tehnikas laikmetā.

"Kundze, mēs sūtīsim policiju pie jums! Jūsu darbības ir nelegālas! Jūs pārkāpjat likumu!" japāniete jau sāka brēkt nelabā balsī. Nu gan kantoris! Šitādi nekauņas! Iziet uz iebiedēšanas taktiku, ķer muļķus! Tas taču ir visīstākais psiholoģiskais terors!

Andželīna pamazām sakārtoja domas. Viņas dators taču šeit darbojas caur rūteri. Tātad rūterim ir savs provaiders  ̶  firma, kas atbildīga par šādiem jautājumiem. Turklāt, tādai gigantiskai kompānijai kā Microsoft visur ir pārstāvniecības, pat Latvijā, par Vāciju nemaz nerunājot! Tātad vietējai pārstāvniecībai arī būtu jāzvana vai, sliktākā gadījumā, jāsūta savs pārstāvis, ja gadījumā šāds pārkāpums būtu atklāts. Bet ne jau no Amerikas kāds zvanītu! Tātad tā ir vistīrākā iebiedēšana, blēžu kantoris grib ielaist savu vīrusu un ķer muļķus, kas nekā nejēdz!

"Atvainojiet, tūlīt ieradīsies mans vietējais Microsoft pārstāvis un runās ar jums. Pārzvaniet pēc stundas."

Atvieglota viņa dzirdēja, ka saruna tiek atvienota. Neizdevās gan jums... Bet kaut kas tomēr viņiem izdevās: sabojāt man šo dienu. Un uz ilgu laiku. Jo tomēr par simts procentiem Andželīnai nebija pārliecības, ka viss beidzies. Un ja nu tomēr...

Kad triju nedēļu laikā neviens tā arī nepiezvanīja, viņa sevī apņēmās, ka nekad vairs nebūs tik lētticīga un neļaus sevi apkrāpt. Nekad nevajag domāt, ka kāds cits ir gudrāks par tevi un defoltā var tevi regulēt. Tā viņai būs laba mācība. Nevis pakļauties, bet stāties pretī!

Tiesa, viņa pat neiedomājās, ka nelicenzētas programmas uzstādīšana arī ir zagšana, sodāma rīcība. Tas taču pats par sevi saprotams  ̶  kāpēc par kaut ko maksāt, ja to var dabūt par velti...
 

***

 Dzīve mazpilsētā ritēja rāmi, pelēki. Nekādu pārsteigumu, nekādu notikumu. Tiesa, laiku pa laikam viņa bažīgi "ielūkojās bioloģiskajā pulkstenī". Nu jau tā kā gribējās "nogruntēties". Bet kandidātu uz vīra posteni tikpat kā nebija. Vai tiešām nāksies meklēt internetā...

Tā, Rīga klāt. Nu, sveika, galvaspilsēta. Provinces učenīte dodas tavos apskāvienos.

Vispirms jāizņem nauda, tepat autoostas bankomātā. Visu algu uzreiz neņems, sākumā tikai iepirkumiem. Prātodama, cik naudas vajadzētu izņemt, sieviete ievada bankomātā PIN kodu. Tad nolemj iesākumā izņemt piecdesmit eiro, pietiks pirmās algas pirkumiem tepat tirgū un tuvākajos veikalos.

Klikšķis. Izņemiet karti!

Kur  viņa ies vispirms? Droši vien cauri tunelim uz unīti, tā vienmēr pierasts. Agrāk unītis bija visu Rīgas veikalu centrs, ar to vienmēr sākās un beidzās laucinieku iepirkšanās. Jo tuvu gan autoostai, gan dzelzsceļa stacijai. Tagad gan iepirkšanās centru šajā rajonā saradies, ka biezs. Origo, Stockmann, bet pats unītis bija dabūjis glauno Galaktika vārdu.

Tā kavējoties atmiņās, Andželīna paņem karti, ieliek to makā un dodas prom. Varbūt vispirms padzert kafiju tepat tuvākajā bufetē? Galu galā ceļš bijis garš un brokastis ēstas ļoti agri.

Te pēkšņi viņa attopas: un kur nauda? Viņa taču nepaņēma naudu! Steidzīgi apgriežas un metas atpakaļ pie bankomāta. Kāds brūna mēteļa stūris nopland, kādas garas, žiglas kājas aizdipina prom. Andželīna pieskrien, čamda aparāta atveri  ̶  tukšs, protams. Viņa saķer tuvāko garāmgājēju aiz rokas: “Atvainojiet, es aizmirsu naudu bankomātā, jūs neredzējāt, vai kāds paņēma?”

“Tāpēc es domāju, ko tas jauneklis tā aizskrēja kā sasvilies!”

Kāda neveiksme! Pirmā alga un jau šitāda ķibele... veseli piecdesmit eiro... Sasodītie zagļi! Gaišā dienas laikā apzog cilvēku! Kādi nekauņas!

Andželīna sakoncentrējas, pieiet atkal pie bankomāta un vēlreiz izņem piecdesmitnieku. Šoreiz bez aizķeršanās. Tad apņēmīgi dodas tirgus virzienā. Kad jau, tad jau. Nopirks sev kādu augli. Sāk ar banāniem. Tie ir lielā izvēlē, un Andželīna nopērk tos no kādas mutīgas pārdevējas, kas sola dot atlaidi. Pie citas pārdevējas viņa izvēlas sulīgas vīnogas, nopērk veselu kilogramu. Tad pie kāda tumsnēja vīrieša apelsīnus un riekstus. Galu galā, pirmā alga. Kaut kā taču jāatzīmē. Vislabāk jau ar vitamīniem.

Tā, nu jāapskatās, ko piedāvā tirgus veikaliņos, viņai beidzies šampūns. Andželīna izstaigā tuvējo preču būdiņu rindu un beidzot atrod tādu šampūnu, kāds viņu apmierina.

“Pieci eiro, lūdzu.”

Andželīna atver maku un velk ārā divdesmitnieku. Viņai rokā paliek... puse no tā. Divdesmitnieks pārplīsis uz pusēm.

Ak kungs, nē! Kas viņai varēja iesmērēt saplīsušu banknoti? Nu kā tad, tā būs tā mutīgā banānu pārdevēja! Kas cits! Sieviete skaidri atceras, ka no tās saņēma divus divdesmitniekus, salocīja un ielika makā. Un viens no tiem ir bijis aizplēsts!

Andželīna metas atpakaļ uz augļu tirgotāju rindu, pārdevēja turpat stūrī stāv, nekur nav pazudusi. Andželīna satraukusies krata viņai acu priekšā banknotes pusi un kliedz:”Jūs man iedevāt saplēstu banknoti! Es pie jums izmainīju piecdesmitnieku, atceraties?”

“Kundzīt, es jūs neatceros. Te tik daudz pircēju apgrozās, ja man visi būtu jāatceras...”

“Bet ne jau katrs jums dod piecdesmit eiro! Es pie jums tikko nesen pirku banānus, un jūs man izdevāt divus divdesmitniekus un sīknaudu!”

“Ko tad jūs uzreiz neteicāt?”

Taisnība... nu viņa gan tagad ir palikusi riktīga pāķene... iebraucēja no laukiem, kuru var apčakarēt...

Sasodītie blēži! Pat Vācijā, kur turku un muslimu rajonos bija bīstami iepirkties, viņai nekad nekas nebija nozagts vai pazudis. Bet te  ̶  savās mājās, dzimtenē tev atņem pēdējos grašus! Aiz dusmām un rūgtuma acīs saskrien asaras. Ātriem soļiem viņa dodas atpakaļ autoostas virzienā, spraucoties garām puķu galdiem, kur skaisti izkārtoti rožu, neļķu, gerberu un rudens puķu pušķi. Prom no šejienes! No šī blēžu rajona!

Pēkšņi acis apstājas pie baltajām lilijām. Cik krāšņas, greznas, majestātiskas tās ir! Un kā smaržo!

Apņēmīgi viņa izņem pēdējo desmitnieku un pasniedz pārdevējai. “Lūdzu, man tās visas!”

 

***

Raudzību svinības bija izdevušās. Andželīna kā krāšņa puķe grozījās starp viesiem savā baltajā topiņā ar lencītēm, saulē zibinādama jauno tetovējumu uz kreisā pleca. Tā bija Ojāra dāvana pateicībā par otro dēlu. Jau sen Andželīna bija vēlējusies tetovējumu, un tieši šādu, nu bija pienācis laiks viņas sapni īstenot. Ielūgtās draudzenes apbrīnoja jaunumu, viena otra varbūt arī apskauda. Mazpilsētas sabiedrības krējums prata novērtēt šo mākslas darbu. Ojāra darba kolēģi nevarēja vien beigt bārstīt komplimentus, un Andželīna jutās kā karaliene savā galmā.

“Nu, vecīt, šoreiz gan tu esi pāršāvis pār strīpu,” darba kolēģis Imants uzrunāja Ojāru, kad abi ēnā uz soliņa saskandināja glāzes.

“Kāpēc?”

“Nu, es par tavu dāvanu sieviņai. Par to tetovējumu.”

“A kas vainas tetovējumam? Tu vispār zini, cik tas maksāja?”

“Varu iedomāties. Bet nav runa par to. Redzi, tā lilija...”

“Baltās lilijas ir Endžijas mīļākas puķes. Tā bija viņas izvēle.”

“Vai tad tu nezini, ko nozīmē sievietei uz pleca uztetovēta lilija?”

“Meistars teica, ka senajā Francijā lilija bijusi karaļnama simbols. Un Endžija ir mana karaliene, mana baltā lilija!”

“Tas viss jau ir ļoti skaisti, bet... Tu esi lasījis Dimā “Trīs musketierus”?”

“Redzēju filmu. A kas ir?”

“Nu, viņa nemirstīgajos karalisko musketieru piedzīvojumos pavīd nodevīgās lēdijas Vinteres

tēls, kuras netīriem noslēpumiem klāto pagātni negaidīti atklāj uz pleca ietetovēts lilijas zieds  ̶  prostitūtas zīme.”

“Ko tu iedrošinies! Kā tu vari to čūsku  ̶  Milēdiju salīdzināt ar manu bērnu māti!”

“Mūsu senči  ̶  senie balti  ̶  šķiet, nekad nav savu ķermeni klājuši ar kādām rakstu zīmēm vai zīmējumiem. Izrakstīti bija krekli, segas, cimdi, jostas un daudz kas cits, tikai ne cilvēka ķermenis. Arī tas par kaut ko liecina un liek padomāt par paša attieksmi pret savu ķermeni, tā dabas radīto skaistumu. Un, ja tomēr mēs izvēlamies savu ķermeni kaut kādā veidā, tā teikt, izrotāt, tad nu tiešām ir jāpārbauda, ko tu uz tā liec. Viduslaikos, piemēram, šo liliju kā kauna zīmi iededzināja ar metāla formu, kā dzīvniekiem mēdz iededzināt numurus. Un tas ir uz mūžu.”

“Tu taču esi galīgi atpalicis! Viduslaiki! Kādi tev viduslaiki! Tagad ir divdesmit pirmais gadsimts un jebkurai sevi cienošai sievietei ir mākslīgās krūtis, uzpumpētās lūpas un tetovējumi! Kur tu dzīvo! Es brīnos par tevi!” Ojārs vienā rāvienā izmeta glāzi un piecēlās.

“Labi, labi, vecīt, nepūties. Es tikai tev gribēju darīt zināmas vēsturiskās patiesības. Bet tā tiešām ir tikai jūsu ģimenes lieta, ko tetovēt un kur tetovēt. Sorry...” un Imants samiernieciski uzlika Ojāram roku uz pleca. Ojārs sašutis atrāvās un nolēma sievai neko par šo sarunu neteikt. Viņa taču šodien ir tik laimīga!

Vēlam veiksmi un radošu garu!