Grāmata

Kājām pa ugunszemi

ISBN kods:
9789934558917
Pievienots:
19.12.2019
Izdevējs:
Ezerrozes grāmatas
Autors:
Vija Apinīte, Pauls Butkēvičs
Vāki:
Cietie vāki
Lappušu skaits:
218
Izmēri:
14,5 x 20,5
Grāmata nav pārdošanā!

Paulu Butkēviču pirmoreiz intervēju pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, turpināju sekot mākslinieka darbam, tapušas intervijas, recenzijas, apraksti, visbeidzot – viņa dzīvesstāsts. ...1996. gada bargā ziema negribēja atkāpties, pavasaris draudēja ar paliem, bet Lieldienu svētdiena ar īsti pavasarīgu sauli bija klāt, un torīt sāku uzklausīt šo, manuprāt, neparasto dzīves stāstu. Drīz nāca pirmais pārsteigums – Pauls atveda līdz malām pilno Volvo bagāžnieku ar filmu recenzijām, fotogrāfijām, afišām. Liecību par viņa darbu sakrājies daudz, jo nospēlētas apmēram 150 lielākas un mazākas lomas. Aktieris precīzi norunātajā laikā atbrauca stāstīt par sevi, apsēdās pie stipras kafijas tases, ar baudu aizsmēķēja un aicināja provocēt uz atklātību.

Stiprs cilvēks, veiksminieks – tādu iespaidu viņš rada par sevi, lai arī dzīvē bijusi ne tikai lomu pārbagātība un lielā nauda, bet arī tukšums makā un pilnīga bezcerība. Iepazīta gan tuvu cilvēku sapratne un mīlestība, gan neizpratne un vientulība. Šī ir subjektīva grāmata – kā notikumus atceras, kā tos ir sapratis un izjutis tieši pats aktieris. Viņam piemīt savi stiķi: dzert neiedomājami stipru kafiju un dažos dzīves posmos arī ko vēl stiprāku, smēķēt lētas cigaretes un izjokot tos, kuriem Dieviņš noskopojis humora izjūtu. Bet viņš prot arī pārliecinoši un mierīgi vadīt auto, saistīt mazākas un lielākas auditorijas uzmanību, rūpēties par vistuvākajiem cilvēkiem – meitu un mazdēlu. Mākslinieks iepazinis gan skatītāju mīlestību, gan brīžus, kad šķiet – tu nekas neesi un neko nevari, nevienam neesi vajadzīgs.

Gribētos, lai lasītājs apjaustu šī cilvēka esības daudzpusību. Pats viņš par sevi reiz sacīja: daudz bijis situāciju, kad ilgi kā pa naža asmeni staigāts. Kā pa karstām oglēm. Un tāpēc radies kāds sapnis, kurš varbūt tiks īstenots, – kājām pārstaigāt otru pasaules malu – Ugunszemi.  Ieklausieties, kā tas skan: U-guns-ze-me. 

 Vija Apinīte

 

Kā samaksāt nepārtrauktu darbu? Ir aktieri – tehniķi, un viņus, iespējams, loma īpaši dziļi neuzjundī. Viņiem noteikti ir vieglāk. Visu tikai izcili tehniski izdarīt – diezin vai tas ir īstais ceļš. Un diezin vai šādu, Gunāra Priedes vārdiem runājot, “aukstām rokām veidotu māla pīlīti”, skatītāji iemīlēs. Mani pie aktieriem – tehniķiem nevar pieskaitīt nekādā ziņā. Paliek otrs ceļš – negausīgi, bez atmiņas tērēt nervu šūnas, kuras, kā zināms, neatjaunojas. Domāju, ka nevienam nav lemts iemiesoties otrā cilvēkā. Jebkurš aktieris, spēlējot vienalga ko – slepkavu vai mācītāju –, iepazīstot tēlu, lasa, meklē sajūtas. Tik tiešām maksimāli cenšas ieiet tēlā. Taču paliek sevī. Tas ir purvs, kurš iesūc cilvēku. Jā, mēs atdodam sevi un kļūstam bagātāki. Bet viss izjustais, vienalga – labais vai ļaunais, paliek tevī. Ne velti es tos poļitruku tekstus esmu tūdaļ metis no galvas laukā. Jebkura mīlestība, arī darba mīlestība var būt ne tikai liela prieka un laimes, bet arī traģēdijas avots. Mīlestība – otram došana, otra saudzēšana, sava vājuma pārvarēšana laiku pa laikam atgriežoties savas mīlestības sākotnē. Jaunais ir labi aizmirsts vecais – mēdza atgādināt Eduards Smiļģis, kā arī mana mamma. Ir agresīvi cilvēki, kuri savu ticību, savu patiesību uzskata par vienīgo un īsteno. Es zinu, ka pasaule kļūtu citādāka, ja citādāki kļūtu mēs paši. Bet nē – mēdzam otram piemērot savu olekti un varmācīgi lauzt citu cilvēku. Aizmirstot, ka pamatuzdevums ir mīlēt un ticēt. Vai cilvēkam ir iespējams būt absolūti tīram? Domāju, ka tīrs vari būt, tikai dodot. Ja tu ko ņem, tad neizbēgami rīkojies sava “ego” vārdā. Kur sākas un kur beidzas fanātisms – darbā, mākslā, mīlā, it visur? Tas ir Dieva dots talants – atrast robežšķirtni. (P. Butkēvičs)