Grāmata

Mātes Sibīrijā (papildus tiraža)

ISBN kods:
9789934901614
Pievienots:
21.02.2023
Izdevējs:
Fonds Sibīrijas bērni
Autors:
Dzintra Geka
Vāki:
Cietie vāki
Lappušu skaits:
575

€ 19.99 (ar PVN)


Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. 1941. gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklāīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē.


1946. gadā, kad bērnus bāreņus drīkstēja sūtīt uz Latviju, dažas mātes izdarīja pašnāvību, lai bērni varētu atgriezties Dzimtenē. 2000. gadā, kad sākām meklēt un intervēt Sibīrijas bērnus, dažas mātes vēl satikām, šajā grāmatā ir viņu atmiņas. Visvairāk pārsteidza ciešanas, sāpes, kas bija pārdzīvotas un spēja to atcerēties bez rūgtuma un ļaunuma.


Pagājuši jau vairāk kā 80 gadi, atmiņas zūd, laiks skrien un skan mudinājumi to ātrāk aizmirst. Tad pēkšņi karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas, atkal ir nogalināti tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni. Tāpēc ir vajadzīga šī grāmata. Lai mēs nekad neaizmirstu…
Mūžīga piemiņa latviešu Mātēm.”

Māra Eiduka (citāts no grāmatas) “Mamma gāja meža darbos, šo to ēdamu mums atstāja, bet gadījās, ka citi bērni mūsu ēdienu apēda. Es saslimu… Mēnesi, ejot uz darbu, mamma šausmās gaidīja, vai es būšu dzīva, kad viņa pārnāks no darba. Mamma teica – labāk, ja nelaime nāk nezinot, jo tā pārdzīvot ir šausmīgi. Es slimoju aiz bada”


Helēna Lakone (citāts no grāmatas): “Kad mani izsūtīja, man bija 34 gadi. Strādāju kolhozā, raku pagrabu. Tur bija vecākas sievas. Par daudz izraku zemi, trešajā dienā ar lāpstu strādāju tikai stūrī, biju slima. Gribēju nopelnīt. Mums deva maizes normu. Blakus atradās slimnīca, iegāju ārstēties. Mani izmeklēja. Es visa biju sapampusi. Nedrīkstēju vairs iet smagos darbos”
Margrieta Silenieks(Otaņķe) (citāts no grāmatas): “Mēs ticējām, ka ar vīriem būsim kopā.To, ka vīru nav, ieraudzījām, kad aizbraucām galā… Prasījām, protams, bet komunistiem bija sava atbilde – viņi nezinot, kur ir mūsu vīri.”