Grāmata

Saule pusdienā. Ritas Gāles dzeja un dzīve

ISBN kods:
9789984335223
Pievienots:
18.10.2020
Izdevējs:
Pētergailis
Autors:
Sakārtojusi: Inguna Daukste - Silasproģe
Vāki:
Mīkstie vāki

€ 12.73 (ar PVN)


Sagaidot dzejnieces Ritas Gāles 95. dzimšanas dienu, izdevniecība “Pētergailis” laiž klajā grāmatu “Saule pusdienā”, kurā ir apkopoti visi līdz šim izdotie R.Gāles dzejas krājumi - Kas lietu sauks (1965), Atkala (1977), Atšķirtā (1990), Pirms Saulgriežiem (2005) kā arī recenzijas, apceres par krājumiem, intervijas, sarunas, pašas dzejnieces dienasgrāmata un bagāts fotomateriāls. “Saule pusdienā” patiesībā ir Ņujorkas apkaimē, Livingstonā, mītošās dzejnieces kopoti raksti vienā, apjomīgā sējumā.

Šo fundamentālo darbu ir sakārtojusi literatūrzinātniece Inguna Daukste – Silasproģe,to papildinot ar apjomīgu priekšvārdu. Dzejniece stāsta pati – dzejā, sarunā, dienasgrāmatas fragmentos, un lasītājs varēs iepazīt arī citu samanīto un novērtēto dzejnieces Ritas Gāles dzejā un personībā, jo “mums visiem ir vēlreiz jāiet uz savu laimīgo salu”.

 

Rita Gāle dzimusi 1925. gada 30. septembrī Rīgā. Tēvs – veterinārārsts Andrejs Gāle, māte – Latvijas Universitātes baltu filoloģijas studente Alvīne, dzimusi Gulbis. Abi dzejnieces vecāki saknēm saistīti ar Limbažiem. Bērnību Rita pavadījusi vecāku lauku mājās Džūkstes pagastā Tomiņos, kur gājusi ganos. Džūkstes “Tomiņus” uzskata par sa­vām īstajām mājām. Tālāk ceļš vedis uz Jelgavas Valsts ģimnāziju un Skolotāju institūtu, tomēr vidusskolu beigt viņai izdodas tikai Eslinge­nā, kur nonāk bēgļu gaitās kopā ar māti un brāli. Tēvs paliek Latvijā, kā veterinārārsts viņš Otrā pasaules laikā bija iesaukts dienestā. Kad Rita Gāle pēc vairāk nekā 30 gadiem pirmo reizi apciemoja Latviju, tēvs jau bija miris un viņa kapa vieta nezināma. “Tomiņus” Rita Gāle no jauna ieraudzīja tikai 1989. gadā, bet kopš 1990. gada Džūkstē ierodas vai katru gadu, ciemojas skolā, satiekas ar draugiem.

Par dzejošanu Rita Gāle stāsta, ka pirmie dzejoļi tapuši pusdziedāti, ganu gaitās ejot. Skolas gados labprāt uzstājusies ar dzejas deklamācijām, līdz nodomājusi, kālab gan nevarētu pati rakstīt. Un tā tas sācies. Jelgavā iznākušajā laikrakstā “Zemgale” no 1942. līdz 1944. gadam ar Ritas Rasas vārdu publicēti vairāki dzejoļi.

Pēc septiņiem Vācijā nodzīvotiem gadiem tālākais Ritas Gāles ceļš 1951. gadā veda pāri okeānam uz Ameriku, vispirms uz rietumkrastu. Sākumlaiks bija grūts – Rita Gāle strādāja fabrikā, māte tīrīja svešas mājas, brālis mācījās skolā, rūpes prasīja arī 1950. gadā Vācijā dzimušais dēls Andris. Taču drīz Rita Gāle saņēma vēstuli no kādreizēja Jelgavas Skolotāju institūta drauga Gunara Saliņa ar aicinājumu braukt” uz Ņujorku, “pie cilvēkiem”. Rita Gāle devās uz Ņujorku, kļūstot par rosīgu līdzdalībnieci “Elles ķēķa” literārajās vakarēšanās, dokumentējot literārās rosmes un spilgtās personības. ““Elles ķēķis” nav dzejnieku izdomāts. Tas ir vietas apzīmējums nelielam kvartālam starp Taimsskvēru un Hudsonas ostmalu – starp 41. un 42. ielu Ņujorkas centrā. Varbūt tieši jūrnieku un ielas meiteņu sabiedrība, varbūt krodziņi un ļaudis tajos ļāva latviešu dzejniekiem šajā kvartālā labi justies.

1965. gadā Ņujorkā dzejas vakarā piedalās dzejnieces Klāra Zāle, Rita Gāle, Baiba Bičole, kuras sevi dēvē par pārdaugavietēm, jo visas dzīvo pāri upei – Ņūdžersijā. “Visām trimdas dzejniecēm dzejošana ir nepieciešamība, tāpat kā lietus mākonim jāizlīst, pirms tas var aizslīdēt prom,”23 raksta Dzidra Kalniņa. Kad dzejniecēm jautāts, kas ierosina dzejošanu, Rita Gāle atbildējusi – ““ierosina pārrunas dzejnieku pulkā, bet kavē maizes darbs”, iedvesmu dzejošanai rosina mūzika.

Kopš 1967. gada Rita Gāle krāja rakstnieku balsu ieskaņojumus. Dokumentēja latviešu trimdas dzīvi, literāro dzīvi, filmēja sarīkojumus. Šie materiāli nosūtīti uz Literatūras muzeju Rīgā, kā arī izmantoti daudziem radio raidījumiem. Tāpat Rita Gāle iepazīstināja trimdas latviešus ar Latvijas dzejniekiem, izsūtītiem/represētiem autoriem.

Dzejniece Rita Gāle sevi uzlūko par mazrakstītāju. Viņa uzskata, ka dzejolim ir jāskan kā dziesmai, kā melodijai, un negatavu dzejoli dzejniece nav ar mieru ne lasīt kādā sarīkojumā, ne publicēt. Rita Gāle atzinusi, ka viņai ir tikai tīras iedvesmas dzejoļi, tie rodas neapzināti, pēkšņi, paši no sevis. Lasītājiem bija jāgaida līdz 1965. gadam, kad iznāca pirmā Ritas Gāles dzejas grāmata.

Īstā mājas sajūta dzejniecei Ritai Gālei rodas tikai tad, kad viņa ir mājās – Latvijā. Arī tikšanās ar savējiem, arī džūksteniekiem, jo “Mēs katru dienu / ejam uz mājām / un uzceļam tās / no jauna”. Dzīvodama Livingstonā, Ņūdžersijā, viņa sajūtās ir klāt Latvijas notikumos ik dienas, jo mājā skan Latvijas Radio 1 pārraides. Un tas gaisina tālumus. Tieši tāpat viņa kopā ar savu grāmatu lasītāju kopu seko līdzi jaunumiem latviešu grāmatniecībā. Lasa un pārrunā. Dzejniece Rita Gāle ir sirsnīga un reizē arī tieša, brīžiem domās nogrimusi un tajā paša laikā arī trāpīga vērojumos ar savu humorīgo līdztoni. Gluži kā dzejolī “Atbilde”:

Es daru kā gribi:

izdzenu cerības asnu

drošu un taisnu

uz tavu pusi.

Nāc, ziedēsim vienā dārzā!

Mūs putekšņos dažādi vēji,

bet viena zeme mūs dzirdīs,

mūs turēs un paturēs mūžam.

Ritai Gālei katra atgriešanās Latvijā, Rīgā, Džūkstē sagādā prieku. Īpaši, ja tas ir rudens laiks. “Rudens Latvijā taču ir tik krāsains! Lapas sārtojas, saule zeltī zemi, atliek tikai priecāties par dzimtenes ainavām,” saka dzejniece.